• 1 no 1

x

Cilvēciskās Tendences (Human Tendencies)

07.02.2017

M.Montesori savā metodē apvieno divas, it kā šķietami pretējas lietas - attīstības ceļu, procesus, kas ir raksturīgi kopīgi visiem bērniem (cilvēkiem), tajā pašā laikā uzsverot katra bērna individuālo attīstību. “Cilvēciskās Tendences” attiecas uz to daļu, kura raksturo ikviena indivīda dabisko izaugsmi.

Tā ir tēma, kas ir savā ziņā “vismistiskākā”, netveramākā un neizmērāmākā visā Montesori filozofijas kontekstā. Par to ir vismazāk pieejamās literatūras un tas ir vismazāk apspriestākais temats. Montesori pati nav atstājusi publikācijas par šo tēmu - viņa par to ir runājusi, dalījusies pārdomās un rakstījusi savās privātajās piezīmēs, kuras ir apkopojis viņas dēls Mario Montesori. Un tomēr tā ir pamata tēma, kas vijās cauri un izpaužas ikvienā citā Montesori metodes aspektā. To nevar noliegt un ignorēt, jo šīs Tendences ir sava veida spēks un motivators visiem attīstības procesiem cilvēkā.

Tas ir nenoliedzams fakts, ka, kopš cilvēki apdzīvo šo planētu, tie ir ļoti mainījušies. Tas, kas mūs šodien vieno ar tiem cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši pirms mums, ir “vajadzības” - pēc ēdiena, patvēruma, siltuma, mīlestības, komunikācijas utt. Savukārt, Tendences izriet no šīm “vajadzībām”. Ar Tendencēm mēs šeit saprotam tieksmi uz kaut ko - vēlmi kustēties kādā noteiktā virzienā, rīkoties kādā noteiktā veidā. Tas ir sava veida virzītājspēks, kas izpaudīsies, ja netiks apspiests.

Šīs mūsos esošās Tendences ir būtiskas cilvēcei, lai mēs izdzīvotu un pilnvērtīgi attīstītos. “Vajadzības” ir arī dzīvniekiem, tikai viņi tās piepilda pateicoties vienīgi saviem instinktiem. Ja mūsos nebūtu šo tikai cilvēkiem raksturīgo Tendenču, mēs nekad nevarētu sasniegt to attīstības punktu, kurā atrodamies pašlaik. To esamība mūs atšķir no dzīvniekiem. Šīs iedzimtās direktīvas, kuras liek cilvēkiem rīkoties kādā noteiktā veidā, ir kopīgas visai cilvēcei un darbojas, lai mēs būtu spējīgi sasniegt, kā individuālo, tā kopīgo progresu.

Šis saraksts, protams, nav pilnīgs, bet M.Montesori ir definējusi dažas no Tendencēm, kuras ir katrā no mums un kuras mums liek rīkoties kādā noteiktā veidā, lai virzītos uz mērķi. Mums piemīt Tendence uz: kustību, neatkarību, kolektīvismu, komunikāciju, kārtību, precizitāti, orientēšanos, izpēti, ziņkārību, darbu/aktivitāti, koncentrēšanos, atkārtošanu, perfekciju, imitēšanu, kalkulēšanu, abstrakciju, iztēli, paškontroli.

Kā jau minēju iepriekš, tās ir sava veida virzītājspēks, kas izpaudīsies, ja netiks apspiests, tāpēc ir ļoti svarīgi katrā attiecīgā vecumposmā ļaut cilvēkā parādīties, izpausties šīm Tendencēm. Ja mēs kādu no tām neredzam cilvēkā, konkrēti mūsu kontekstā - bērnā, mums ir jādomā, kas ir tie ierobežojošie apstākļi, kurus es vai vide, kurā mans bērns atrodas, traucē viņā parādīties šai iedzimtajai direktīvai.

Apspiesta Tendence ir šķērslis attīstībai, progresam - gan fiziskā, gan psiholoģiskā, gan garīgā aspektā. Tas ir atbilstīgi tam, ka cilvēka attīstība arī notiek dažādos mūsu būtības līmeņos. Tā piemēram, tendence uz kustību - tā izpaužas visos mūsu dabas aspektos - fiziski, caur vēlmi darboties, rosīties, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm utt. Psiholoģiski - mūsu prāts nepārtraukti domā, analizē, un ne tikai sadzīviskos procesus, bet arī savstarpējās attiecības, nodarbojas ar pašanalīzi u.c. Garīgi - tas ir pašsaprotami un dabiski, ka cilvēkā iekšā ir šis virzītājspēks - šī tendence uz kustību, kas liek mums augt arī, kā garīgām būtnēm. Ja mums nebūtu šīs te vienkāršās Tendences uz kustību, mūsu attīstība apstātos. Un, ja cilvēkā nav vēlmes “kustēties” - fiziski, psiholoģiski vai garīgi, mēs varam uzdot jautājumu, kas un kāpēc kādā attīstības posmā ir “nogājis greizi”, vai, kas ir tie faktori, kas pašlaik manā vidē manī šo Tendenci ierobežo.

Tendenču izpausme variē atkarībā no attīstības posma (vecuma), kurā cilvēks atrodas un mūsu atbildība ir ļaut tām izpausties attiecīgā, tās atbalstošā veidā. Tā piemēram, apskatīsim Tendenci uz neatkarību. Pirmajā attīstības posmā tā vairāk ir saistīta ar fiziskas neatkarības iegūšanu, spēju parūpēties, pirmkārt, jau pašam par sevi. Jūs droši vien ne reizi vien esiet piedzīvojuši situācijas, ka Jūsu bērni Jums saka:”Es pats!”, brīdī, kad vēlaties viņu apģērbt. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk varam novērot viņa vēlmi uz neatkarīgu pašizpausmi, pēc tam jau finansiālo neatkarību. Ir tikai normāli, ka neviens trīsgadnieks nevēlēsies pats pelnīt naudu, tāpat kā nevienam jaunietim nebūs vajadzības “strīdēties” ar kādu par to, lai viņu neapģērbj, viņš drīzāk vēlēsies nopelnīt naudu, lai pats varētu nopirkt, izvēlēties apģērbu, ko vilkt. Bet Tendences būtība - neatkarība, ir viena un tā pati abos šajos gadījumos. Jāpiebilst, ka šeit es apskatīju tikai fizisko pusi, bet, kā jau minēju iepriekš - jebkura Tendence izpaužas visos mūsu būtības aspektos - arī domas brīvība tās pašas Tendences izpausme vien ir.

Šīs Tendences ir savstarpēji saistītas un tās nefunkcionē izolētībā, atdalīti viena no otras. Ar Tendencēm uz kustību un neatkarību vien ir par maz, lai bērns, piem.,varētu pats sev aizpogāt jaku. Tur tiek iesaistītas arī tādas, kā imitēšana (es daru, kā citi dara, kā Tu man parādi), atkārtošana (ar pirmo reizi diez vai izdosies), kas aizved līdz precizitātei, perfekcijai (mūsos ir iekšā dabiska vēlme izdarīt lietas pareizi un labi), lai to visu paveiktu galu galā ir nepieciešama arī paškontrole - tā, protams, ir jāattīsta, bet spēja, Tendence uz to, mīt katrā no mums. Šādas “ķēdes” var taisīt par jebkuru mūsu dzīves lietu, aspektu, situāciju. Mēs nevaram koncentrēties tikai uz vienu Tendenci, izslēdzot un ignorējot pārējās.

Ir ļoti svarīgi apzināties šo iekšējo spēku esamību katrā cilvēkā un ļaut tiem izpausties. Tomēr ir arī jāatceras, ka mūsu mērķis ir harmoniski dzīvot sabiedrībā, līdz ar to mūsu atbildība, it īpaši attiecībā uz bērniem, ir arī savā ziņā kontrolēt šo Tendenču izpausmi, lai tā būtu vērsta uz progresu. Ja bērns sit citiem, grābj, plēš kaut ko vai lamājas, necienīgi komunicē ar citiem cilvēkiem, tas nenozīmē, ka mums ir jāatļauj tas darīt, tikai tāpēc, ka viņam ir Tendence uz “kustību” un iekšēja vēlme neatkarīgi izpaust savas domas. Mūsu pienākums ir piedāvāt tādas darbības, nodrošināt tādu vidi, kurā tās var izpausties jēgpilnā, attīstošā, uz individuālo un visas sabiedrības progresu vērstā veidā.

  • 1 no 1

x

Cilvēciskās Tendences (Human Tendencies)

07.02.2017

M.Montesori savā metodē apvieno divas, it kā šķietami pretējas lietas - attīstības ceļu, procesus, kas ir raksturīgi kopīgi visiem bērniem (cilvēkiem), tajā pašā laikā uzsverot katra bērna individuālo attīstību. “Cilvēciskās Tendences” attiecas uz to daļu, kura raksturo ikviena indivīda dabisko izaugsmi.

Tā ir tēma, kas ir savā ziņā “vismistiskākā”, netveramākā un neizmērāmākā visā Montesori filozofijas kontekstā. Par to ir vismazāk pieejamās literatūras un tas ir vismazāk apspriestākais temats. Montesori pati nav atstājusi publikācijas par šo tēmu - viņa par to ir runājusi, dalījusies pārdomās un rakstījusi savās privātajās piezīmēs, kuras ir apkopojis viņas dēls Mario Montesori. Un tomēr tā ir pamata tēma, kas vijās cauri un izpaužas ikvienā citā Montesori metodes aspektā. To nevar noliegt un ignorēt, jo šīs Tendences ir sava veida spēks un motivators visiem attīstības procesiem cilvēkā.

Tas ir nenoliedzams fakts, ka, kopš cilvēki apdzīvo šo planētu, tie ir ļoti mainījušies. Tas, kas mūs šodien vieno ar tiem cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši pirms mums, ir “vajadzības” - pēc ēdiena, patvēruma, siltuma, mīlestības, komunikācijas utt. Savukārt, Tendences izriet no šīm “vajadzībām”. Ar Tendencēm mēs šeit saprotam tieksmi uz kaut ko - vēlmi kustēties kādā noteiktā virzienā, rīkoties kādā noteiktā veidā. Tas ir sava veida virzītājspēks, kas izpaudīsies, ja netiks apspiests.

Šīs mūsos esošās Tendences ir būtiskas cilvēcei, lai mēs izdzīvotu un pilnvērtīgi attīstītos. “Vajadzības” ir arī dzīvniekiem, tikai viņi tās piepilda pateicoties vienīgi saviem instinktiem. Ja mūsos nebūtu šo tikai cilvēkiem raksturīgo Tendenču, mēs nekad nevarētu sasniegt to attīstības punktu, kurā atrodamies pašlaik. To esamība mūs atšķir no dzīvniekiem. Šīs iedzimtās direktīvas, kuras liek cilvēkiem rīkoties kādā noteiktā veidā, ir kopīgas visai cilvēcei un darbojas, lai mēs būtu spējīgi sasniegt, kā individuālo, tā kopīgo progresu.

Šis saraksts, protams, nav pilnīgs, bet M.Montesori ir definējusi dažas no Tendencēm, kuras ir katrā no mums un kuras mums liek rīkoties kādā noteiktā veidā, lai virzītos uz mērķi. Mums piemīt Tendence uz: kustību, neatkarību, kolektīvismu, komunikāciju, kārtību, precizitāti, orientēšanos, izpēti, ziņkārību, darbu/aktivitāti, koncentrēšanos, atkārtošanu, perfekciju, imitēšanu, kalkulēšanu, abstrakciju, iztēli, paškontroli.

Kā jau minēju iepriekš, tās ir sava veida virzītājspēks, kas izpaudīsies, ja netiks apspiests, tāpēc ir ļoti svarīgi katrā attiecīgā vecumposmā ļaut cilvēkā parādīties, izpausties šīm Tendencēm. Ja mēs kādu no tām neredzam cilvēkā, konkrēti mūsu kontekstā - bērnā, mums ir jādomā, kas ir tie ierobežojošie apstākļi, kurus es vai vide, kurā mans bērns atrodas, traucē viņā parādīties šai iedzimtajai direktīvai.

Apspiesta Tendence ir šķērslis attīstībai, progresam - gan fiziskā, gan psiholoģiskā, gan garīgā aspektā. Tas ir atbilstīgi tam, ka cilvēka attīstība arī notiek dažādos mūsu būtības līmeņos. Tā piemēram, tendence uz kustību - tā izpaužas visos mūsu dabas aspektos - fiziski, caur vēlmi darboties, rosīties, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm utt. Psiholoģiski - mūsu prāts nepārtraukti domā, analizē, un ne tikai sadzīviskos procesus, bet arī savstarpējās attiecības, nodarbojas ar pašanalīzi u.c. Garīgi - tas ir pašsaprotami un dabiski, ka cilvēkā iekšā ir šis virzītājspēks - šī tendence uz kustību, kas liek mums augt arī, kā garīgām būtnēm. Ja mums nebūtu šīs te vienkāršās Tendences uz kustību, mūsu attīstība apstātos. Un, ja cilvēkā nav vēlmes “kustēties” - fiziski, psiholoģiski vai garīgi, mēs varam uzdot jautājumu, kas un kāpēc kādā attīstības posmā ir “nogājis greizi”, vai, kas ir tie faktori, kas pašlaik manā vidē manī šo Tendenci ierobežo.

Tendenču izpausme variē atkarībā no attīstības posma (vecuma), kurā cilvēks atrodas un mūsu atbildība ir ļaut tām izpausties attiecīgā, tās atbalstošā veidā. Tā piemēram, apskatīsim Tendenci uz neatkarību. Pirmajā attīstības posmā tā vairāk ir saistīta ar fiziskas neatkarības iegūšanu, spēju parūpēties, pirmkārt, jau pašam par sevi. Jūs droši vien ne reizi vien esiet piedzīvojuši situācijas, ka Jūsu bērni Jums saka:”Es pats!”, brīdī, kad vēlaties viņu apģērbt. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk varam novērot viņa vēlmi uz neatkarīgu pašizpausmi, pēc tam jau finansiālo neatkarību. Ir tikai normāli, ka neviens trīsgadnieks nevēlēsies pats pelnīt naudu, tāpat kā nevienam jaunietim nebūs vajadzības “strīdēties” ar kādu par to, lai viņu neapģērbj, viņš drīzāk vēlēsies nopelnīt naudu, lai pats varētu nopirkt, izvēlēties apģērbu, ko vilkt. Bet Tendences būtība - neatkarība, ir viena un tā pati abos šajos gadījumos. Jāpiebilst, ka šeit es apskatīju tikai fizisko pusi, bet, kā jau minēju iepriekš - jebkura Tendence izpaužas visos mūsu būtības aspektos - arī domas brīvība tās pašas Tendences izpausme vien ir.

Šīs Tendences ir savstarpēji saistītas un tās nefunkcionē izolētībā, atdalīti viena no otras. Ar Tendencēm uz kustību un neatkarību vien ir par maz, lai bērns, piem.,varētu pats sev aizpogāt jaku. Tur tiek iesaistītas arī tādas, kā imitēšana (es daru, kā citi dara, kā Tu man parādi), atkārtošana (ar pirmo reizi diez vai izdosies), kas aizved līdz precizitātei, perfekcijai (mūsos ir iekšā dabiska vēlme izdarīt lietas pareizi un labi), lai to visu paveiktu galu galā ir nepieciešama arī paškontrole - tā, protams, ir jāattīsta, bet spēja, Tendence uz to, mīt katrā no mums. Šādas “ķēdes” var taisīt par jebkuru mūsu dzīves lietu, aspektu, situāciju. Mēs nevaram koncentrēties tikai uz vienu Tendenci, izslēdzot un ignorējot pārējās.

Ir ļoti svarīgi apzināties šo iekšējo spēku esamību katrā cilvēkā un ļaut tiem izpausties. Tomēr ir arī jāatceras, ka mūsu mērķis ir harmoniski dzīvot sabiedrībā, līdz ar to mūsu atbildība, it īpaši attiecībā uz bērniem, ir arī savā ziņā kontrolēt šo Tendenču izpausmi, lai tā būtu vērsta uz progresu. Ja bērns sit citiem, grābj, plēš kaut ko vai lamājas, necienīgi komunicē ar citiem cilvēkiem, tas nenozīmē, ka mums ir jāatļauj tas darīt, tikai tāpēc, ka viņam ir Tendence uz “kustību” un iekšēja vēlme neatkarīgi izpaust savas domas. Mūsu pienākums ir piedāvāt tādas darbības, nodrošināt tādu vidi, kurā tās var izpausties jēgpilnā, attīstošā, uz individuālo un visas sabiedrības progresu vērstā veidā.