Marijas Montesori biogrāfija
Marija Montesori, dzimusi 1870. gada 31.augustā, bija itāliešu ārste un pedagoģe. Viņas vārdā nosaukta mācīšanās filozofija (Montesori sistēma), kuras pamatā ir ticība bērna radošajam potenciālam, viņa vēlmei mācīties un tam, ka katrs bērns ir jāuzskata par indivīdu.
Marija Montesori bija pirmā sieviete Itālijā, kura pabeidza Romas Universitātes Medicīnas fakultāti un kļuva par ārsti. Ārstes praksē viņa saskārās ar bērniem, un tas izraisīja viņā padziļinātu interesi par viņu attīstību. Caur rūpīgiem un vispusīgiem novērojumiem viņa nonāca pie secinājuma, ka bērni veido savas personības mijiedarbojoties ar vidi, kurā viņi aug, atrodas. Tāpat arī viņa novēroja veidu, kā bērni mācās - spontāni izvēloties un strādājot ar viņas izveidotajiem auto didaktiskajiem materiāliem. Viņas pieeja izglītībai balstās uz stingriem pamatiem bioloģijā, psihiatrijā un antropoloģijā. Viņa “studēja” dažādu kultūru bērnus daudzās pasaules valstīs drīz vien ieraugot, ka universālie cilvēka attīstības likumi attiecas uz mums visiem. M.Montesori turpināja savus novērojomus visas savas dzīves garumā arvien paplašinot un padziļinot savu izpratni par bērniem līdz pat savai nāvei 1952. gadā.
Marija Montesori atvēra savu pirmo Casa dei Bambini (Bērnu Māju) vienā no nabadzīgākajiem rajoniem Romā, tajā laikā sauktu par San Lorenzo kvartālu.
Marija Montesori bija pirmā sieviete Itālijā, kura pabeidza Romas Universitātes Medicīnas fakultāti un kļuva par ārsti. Ārstes praksē viņa saskārās ar bērniem, un tas izraisīja viņā padziļinātu interesi par viņu attīstību. Caur rūpīgiem un vispusīgiem novērojumiem viņa nonāca pie secinājuma, ka bērni veido savas personības mijiedarbojoties ar vidi, kurā viņi aug, atrodas. Tāpat arī viņa novēroja veidu, kā bērni mācās - spontāni izvēloties un strādājot ar viņas izveidotajiem auto didaktiskajiem materiāliem. Viņas pieeja izglītībai balstās uz stingriem pamatiem bioloģijā, psihiatrijā un antropoloģijā. Viņa “studēja” dažādu kultūru bērnus daudzās pasaules valstīs drīz vien ieraugot, ka universālie cilvēka attīstības likumi attiecas uz mums visiem. M.Montesori turpināja savus novērojomus visas savas dzīves garumā arvien paplašinot un padziļinot savu izpratni par bērniem līdz pat savai nāvei 1952. gadā.
Marija Montesori atvēra savu pirmo Casa dei Bambini (Bērnu Māju) vienā no nabadzīgākajiem rajoniem Romā, tajā laikā sauktu par San Lorenzo kvartālu.
“
Tas bija 1907. gada 6. janvāris, kad tika atvērta pirmā skola maziem, normāliem (domāts - bērniem bez garīgās attīstības traucējumiem) bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Es nevaru teikt, ka darbība tajā bija balstīta manā metodikā, jo tajā laikā tā vēl nemaz neeksistēja. Bet šajā skolā mana metode sāka izkristalizēties, darboties. Tajā dienā šeit nebija ko redzēt, kā vien, apmēram, piecdesmit nabadzīgus bērnus, raupjus un kautrīgus savās manierēs, daudzi no viņiem raudāja un gandrīz visi viņi bija neizglītotu vecāku bērni, kuri tagad tika uzticēti manai aprūpei.
1909. gadā Marija Montesori pasniedza savu pirmo pedagoģisko kursu sagaidīdama uz to kā studentus tikai Itālijas pedagogus, bet viņai par lielu izbrīnu uz to ieradās cilvēki no daudzām dažādām valstīm. Šis fakts ir, iespējams, savā ziņā kalpojis arī kā traucēklis M.Montesori metodes autentiskai izplatībai.
“
Jau no pašiem pirmsākumiem Montesori pedagoģija ir tikusi piesavināta, interpretēta, pārprasta, ekspluatēta, izplatīta, sadalīta daļās un katra no tām izveidota par atsevišķu sistēmu, pārveidota, ļaunprātīgi lietota, aizgājusi aizmirstībā un vairākkārt atdzimusi.
Ir vairāki iemesli, kāpēc tas tā ir noticis. Iespējams, ka viens no svarīgākajiem ir tas, ka Montesori pedagoģija, saukta arī par Montesori metodi, nav izglītības metode, sistēma, citiem vārdiem sakot, tā nav programma, ko skolotāji varētu pielietot. Marija Montesori nebija skolotāja...šīs pedagoģijas pamatakmeņi ir bērni. Marija Montesori bija zinātniece, un kā laba zinātniece viņa bija ļoti garīga savos centienos sasniegt “patiesību”. Viņa studēja medicīnu, specializējoties psihiatrijā un antropoloģijā. Marija bija arī izcils matemātiķis. Viņa nekad nebūtu apsvērusi domu kļūt par pedagogu, ja vien, daudzu gadu garumā studējot izglītības metodes, nebūtu atklājusi tās par nederīgām, iespējams, tāpēc, ka neviena no tām neņem vērā divas šķietami paradoksālas galējības, kas ir viņas pedagoģijas centrā: universālās cilvēka bērna attīstību raksturojošās lietas, īpašības un bērnu, kā unikālu, neatkārtojamu, respektējamu un cienījamu indivīdu, kurš tiek bez nosacījumiem pieņemts, kā viena no dzīves visbrīnišķīgākajām izpausmēm.
Lai patiesi pielietotu Montesori metodi ir jāņem vērā abas šīs lietas - nepietiek tikai uzskatīt bērnu par neatkārtojamu personību, nepārzinot visu bērnu kopīgās, vienojošās attīstības tendences, attīstības stadiju galvenos uzdevumus. Tāpat, kā nepietiek ar vispārējās bērnu attīstības pārzināšanu, neņemot vērā katra bērna unikalitāti.
Lai patiesi pielietotu Montesori metodi ir jāņem vērā abas šīs lietas - nepietiek tikai uzskatīt bērnu par neatkārtojamu personību, nepārzinot visu bērnu kopīgās, vienojošās attīstības tendences, attīstības stadiju galvenos uzdevumus. Tāpat, kā nepietiek ar vispārējās bērnu attīstības pārzināšanu, neņemot vērā katra bērna unikalitāti.
Marijas Montesori biogrāfija
Marija Montesori, dzimusi 1870. gada 31.augustā, bija itāliešu ārste un pedagoģe. Viņas vārdā nosaukta mācīšanās filozofija (Montesori sistēma), kuras pamatā ir ticība bērna radošajam potenciālam, viņa vēlmei mācīties un tam, ka katrs bērns ir jāuzskata par indivīdu.
Marija Montesori bija pirmā sieviete Itālijā, kura pabeidza Romas Universitātes Medicīnas fakultāti un kļuva par ārsti. Ārstes praksē viņa saskārās ar bērniem, un tas izraisīja viņā padziļinātu interesi par viņu attīstību. Caur rūpīgiem un vispusīgiem novērojumiem viņa nonāca pie secinājuma, ka bērni veido savas personības mijiedarbojoties ar vidi, kurā viņi aug, atrodas. Tāpat arī viņa novēroja veidu, kā bērni mācās - spontāni izvēloties un strādājot ar viņas izveidotajiem auto didaktiskajiem materiāliem. Viņas pieeja izglītībai balstās uz stingriem pamatiem bioloģijā, psihiatrijā un antropoloģijā. Viņa “studēja” dažādu kultūru bērnus daudzās pasaules valstīs drīz vien ieraugot, ka universālie cilvēka attīstības likumi attiecas uz mums visiem. M.Montesori turpināja savus novērojomus visas savas dzīves garumā arvien paplašinot un padziļinot savu izpratni par bērniem līdz pat savai nāvei 1952. gadā.
Marija Montesori atvēra savu pirmo Casa dei Bambini (Bērnu Māju) vienā no nabadzīgākajiem rajoniem Romā, tajā laikā sauktu par San Lorenzo kvartālu.
Marija Montesori bija pirmā sieviete Itālijā, kura pabeidza Romas Universitātes Medicīnas fakultāti un kļuva par ārsti. Ārstes praksē viņa saskārās ar bērniem, un tas izraisīja viņā padziļinātu interesi par viņu attīstību. Caur rūpīgiem un vispusīgiem novērojumiem viņa nonāca pie secinājuma, ka bērni veido savas personības mijiedarbojoties ar vidi, kurā viņi aug, atrodas. Tāpat arī viņa novēroja veidu, kā bērni mācās - spontāni izvēloties un strādājot ar viņas izveidotajiem auto didaktiskajiem materiāliem. Viņas pieeja izglītībai balstās uz stingriem pamatiem bioloģijā, psihiatrijā un antropoloģijā. Viņa “studēja” dažādu kultūru bērnus daudzās pasaules valstīs drīz vien ieraugot, ka universālie cilvēka attīstības likumi attiecas uz mums visiem. M.Montesori turpināja savus novērojomus visas savas dzīves garumā arvien paplašinot un padziļinot savu izpratni par bērniem līdz pat savai nāvei 1952. gadā.
Marija Montesori atvēra savu pirmo Casa dei Bambini (Bērnu Māju) vienā no nabadzīgākajiem rajoniem Romā, tajā laikā sauktu par San Lorenzo kvartālu.
“
Jau no pašiem pirmsākumiem Montesori pedagoģija ir tikusi piesavināta, interpretēta, pārprasta, ekspluatēta, izplatīta, sadalīta daļās un katra no tām izveidota par atsevišķu sistēmu, pārveidota, ļaunprātīgi lietota, aizgājusi aizmirstībā un vairākkārt atdzimusi.
1909. gadā Marija Montesori pasniedza savu pirmo pedagoģisko kursu sagaidīdama uz to kā studentus tikai Itālijas pedagogus, bet viņai par lielu izbrīnu uz to ieradās cilvēki no daudzām dažādām valstīm. Šis fakts ir, iespējams, savā ziņā kalpojis arī kā traucēklis M.Montesori metodes autentiskai izplatībai.
“
Tas bija 1907. gada 6.janvāris, kad tika atvērta pirmā skola maziem, normāliem (domāts - bērniem bez garīgās attīstības traucējumiem) bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Es nevaru teikt, ka darbība tajā bija balstīta manā metodikā, jo tajā laikā tā vēl nemaz neeksistēja. Bet šajā skolā mana metode sāka izkristalizēties, darboties. Tajā dienā šeit nebija ko redzēt, kā vien, apmēram, piecdesmit nabadzīgus bērnus, raupjus un kautrīgus savās manierēs, daudzi no viņiem raudāja un gandrīz visi viņi bija neizglītotu vecāku bērni, kuri tagad tika uzticēti manai aprūpei...
Ir vairāki iemesli, kāpēc tas tā ir noticis. Iespējams, ka viens no svarīgākajiem ir tas, ka Montesori pedagoģija, saukta arī par Montesori metodi, nav izglītības metode, sistēma, citiem vārdiem sakot, tā nav programma, ko skolotāji varētu pielietot. Marija Montesori nebija skolotāja...šīs pedagoģijas pamatakmeņi ir bērni. Marija Montesori bija zinātniece, un kā laba zinātniece viņa bija ļoti garīga savos centienos sasniegt “patiesību”. Viņa studēja medicīnu, specializējoties psihiatrijā un antropoloģijā. Marija bija arī izcils matemātiķis. Viņa nekad nebūtu apsvērusi domu kļūt par pedagogu, ja vien, daudzu gadu garumā studējot izglītības metodes, nebūtu atklājusi tās par nederīgām, iespējams, tāpēc, ka neviena no tām neņem vērā divas šķietami paradoksālas galējības, kas ir viņas pedagoģijas centrā: universālās cilvēka bērna attīstību raksturojošās lietas, īpašības un bērnu, kā unikālu, neatkārtojamu, respektējamu un cienījamu indivīdu, kurš tiek bez nosacījumiem pieņemts, kā viena no dzīves visbrīnišķīgākajām izpausmēm.
Lai patiesi pielietotu Montesori metodi ir jāņem vērā abas šīs lietas - nepietiek tikai uzskatīt bērnu par neatkārtojamu personību, nepārzinot visu bērnu kopīgās, vienojošās attīstības tendences, attīstības stadiju galvenos uzdevumus. Tāpat, kā nepietiek ar vispārējās bērnu attīstības pārzināšanu, neņemot vērā katra bērna unikalitāti.
Lai patiesi pielietotu Montesori metodi ir jāņem vērā abas šīs lietas - nepietiek tikai uzskatīt bērnu par neatkārtojamu personību, nepārzinot visu bērnu kopīgās, vienojošās attīstības tendences, attīstības stadiju galvenos uzdevumus. Tāpat, kā nepietiek ar vispārējās bērnu attīstības pārzināšanu, neņemot vērā katra bērna unikalitāti.